Guntars Godiņš

Nupat apgādā „liels un mazs” manā tulkojumā iznākusi Heli Lāksonenas (Heli Laaksonen) grāmata bērniem „Piec ait kalns”, māksliniece Elīna Varsta (Elina Warsta).

2013. gadā Somijas izdevniecība „Otava” izdeva Heli Lāksonenas grāmatu bērniem „Aapine” (Ābece), kas tika nominēta prestižajai Finlandia Junior balvai. Tāpat kā visas citas Heli grāmatas, arī šī guva milzīgu popularitāti Somijā. Bērnu grāmata „Aapine” veidota kā ābece – par katru burtu autore ir uzrakstījusi asprātīgu dzejoli, grāmatas beigās pievienoti vairāki dialogi, kā arī apraksts par specifisko somu valodas dienvidrietumu dialektu, kurā Heli Lāksonena raksta savus darbus.

Kad 2013. gada vēlā rudenī Heli vienu mēnesi dzīvoja un strādāja Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā, nolēmām, ka latviski no šiem ābeces dzejoļiem veidosim bērnu dzejoļu grāmatu. Iemesls tam ir somu un latviešu valodas alfabēta burtu atšķirības.

Gan Heli Lāksonenas dzejas izlasi pieaugušajiem „kad gos smei”, kura iznāca 2012. gadā apgādā „Mansards”, gan arī grāmatu „Piec ait kalns” es tulkoju, izmantojot lībiskā dialekta Vidzemes izloksnes iezīmes. Lai būtu vieglāk saprast, katram dzejolim pievienoju nelielu vārdnīciņu. Ļoti ceru, ka arī „Piec ait kalns” gūs tādu pašu popularitāti kā dzejas izlase pieaugušajiem „kad gos smei”, kura nu jau ir piedzīvojusi ceturto papildu metienu. Par tās atdzejošanu saņēmu Latvijas Gada balvu literatūrā tulkojumu kategorijā.

 

Kas ir Heli Lāksonenas panākumu atslēga?

 

Heli Lāksonena ir viena no populārākajām dzejniecēm Somijā. Publiku viņa iekarojusi un apbūrusi gan ar rakstīto tekstu, gan šarmu, ko liek lietā, lasot savus dzejoļus uzstāšanās reizēs. Heli grāmatas un klausāmgrāmatas (CD) Somijā iznāk desmitos un simtos tūkstošu eksemplāru. Viņu ļoti bieži aicina uzstāties dažādās pilsētās un apdzīvotās vietās Somijā. Arī šajā rudenī Heli devās ikgadējā rudens tūrē, ko viņa asprātīgi nosaukusi par Kartupeļu rakšanas braucienu (Perunannostokiertue). No 6. līdz 20. oktobrim viņas uzstāšanās notika desmit Somijas pilsētās. Parasti visas uzstāšanās vietas ir ļaužu pārpildītas un stāvgrūdām pilnas.

Kad latviski iznāca Heli grāmata „kad gos smei”, arī es noorganizēju mūsu abu uzstāšanās tūri pa Latviju (Salacgrīva, Madona, Jēkabpils, Ventspils, Rīga). Latvijā klausītāju un Heli dzejas mīlētāju bija ļoti daudz. Atsauksmes par dzejas grāmatu „kad gos smei” un uzstāšanās tūri Latvijā parādījās žurnālos, laikrakstos un radio, kā arī sociālajos tīklos.

Tā sociālajos tīklos raksta kāda no Heli Lāksonenas dzejas cienītājām: „Kā jau kārtīgai dzejniecei pieklājas, Lāksonena ir studējusi somu valodu, viņai ir arī maģistra grāds filoloģijā. Tomēr mani laikam visvairāk saista viņas spēja dzejā augstās matērijas vienā mierā miksēt ar ikdienišķām lauku būšanām un savdabīgu humoru. Izrādās, ka zināšanas par govīm un kartupeļu audzēšanu dzejai var nākt arī par labu.”

Kritiķe Sintija Kampāne Latvijas Universitātes portālā „Ubi Sunt” secina: „Grāmata „kad gos smei” un līdzās tai arī dzejnieces viesošanās Latvijā latviešu literatūrā ir ienesusi kaut ko pavisam nesamākslotu un svaigu (vai arī sen nebijušu), kas rosinājis dzeju lasīt arī tiem cilvēkiem, kuri parasti ikdienā to nedara. Šiem dzejoļiem jūras valodas skaidrībā ir izdevies pateikt, ka vissvarīgākais ir būt tam, kas tu esi.

” Žurnālā „Latvju Teksti” recenziju par grāmatu rakstīja literatūrzinātniece Anda Baklāne, kura cita starpā secina: „[..] mīlīgā somu dzejnieces grāmatiņa negaidīti kļūst par nozīmīgu notikumu latviešu literatūrā: pirmo reizi lībiskā dialektā tiek publicēta dzeja, kas joprojām ir „kurzemnieciski” asprātīga, vaļsirdīgi tieša, dabiska un sadzīviski stāstoša, taču tā ir arī liriska, smeldzīga, eksistenciāla, skumja un nopietna. Tā lauž enerģiskās, spēcīgās un optimistiskās lauku sievas stereotipu: Lāksonenas varones balss pieder jūtīgai sievietei, kura ne vienmēr saskata dzīves nebūšanu komisko pusi.”

Manuprāt, lasītāju un klausītāju interesi rada Heli Lāksonenas veselīgā, izprotošā un jūtīgā attieksme pret apkārt notiekošo, cilvēciskais tiešums, psiholoģiskā precizitāte un nevairīšanās no dabiskā, kā arī, protams, savdabīgā valoda. Heli Lāksonena dzejoļus raksta un lasa dienvidrietumu somu valodas dialektā jeb tā saucamajā īsajā somu valodā, ko runā apvidū ap Turku, Ūsikaupunki un Laitilu. Somijas rietumu piekrastes dienvidos ir somu valodas areāls, kurā tiek runāts dienvidrietumu somu valodas dialektā. Šī areāla ziemeļdaļa sniedzas līdz Pori, vidus aptver Turku, bet austrumdaļa sniedzas līdz Lohjai.

Dialekta pamanāmākā pazīme ir intonācija, ko somi dēvē par ātro. Patskaņus, kas būtībā ir somu valodas pamats, dienvidrietumu dialektā runājošie lieto piesardzīgi, bet patskaņa zudums galotnē ir parasta parādība. Galotnē zūd arī grūti izrunājamie līdzskaņi -t un -n. Piemēram, literārajā somu valodā teikumu Onko Matti kotona? (Vai Mati ir mājās?) raksta šādi, bet dienvidrietumu dialektā tas pats teikums būs īsāks: Onk Matt koto? Dialektā atšķiras pagātnes formu veidošana, arī piederība neparādās kā somu valodā parasti vārda galotnē. Interesanti, ka dienvidrietumu valodas dialektā bieži sastopami zviedru valodas vārdi vai tiem līdzīgas formas, piemēram: klaar (skaidrs), nestuuk (kabatlakats), fölis (līdzi) u.c.

Bez šīm dialekta pazīmēm Heli Lāksonenas dzejoļos redzamas vēl īpašas formas un jaunveidoti vārdi, piemēram: merine (jūrain), kissankuono (kaķpurniņč), iltapissakuusi (vakarčuregl jeb egle, pie kuras vakaros iet pačurāt) u.c.

Nevar apgalvot, ka Heli Lāksonenas valoda ir konsekvents dienvidrietumu somu valodas dialekts, drīzāk tā ir viņas pašas radīta valoda, kas līdzīga dzimtās puses savdabīgajām izloksnēm. Jau pieminētajam dzejoļu krājumam „Pulu uis” nelielu ievadu rakstījis Heli Lāksonenas fonētikas pasniedzējs Turku Universitātē, emeritētais profesors Kalevi Vīks (Kalevi Wiik). Viņš uzsver, ka rakstīšana kādā no dialektiem vai izloksnēm nenozīmē tikai poētisku spēli, humoru un ironiju, tā ir kolosāla valodas atjaunošanas iespēja, valodas līdzekļu aktualizācija. Profesors atgādina, ka Ziemassvētku evaņģēlijs Somijā ir tulkots desmit izloksnēs. Ievada nobeigumā Vīks secina: „Kad savā laikā Heli Lāksonenai pasniedzu somu valodas izlokšņu fonētiku, nespēju iedomāties, ka viņa šīs zināšanas izmantos dzejas rakstīšanai.” Dzejolī „Kas man i?” Heli raksta par savu valodu:

Man i kok māj.

Krasta laiv.

Liel, pelek adit jak.

Kabatsbaterij zem deķ.

Vel grass maka.

 

Kabatlakac kabata.

Man i valod.

 

Tā i tik man, vējain un jūrain.

 

Kādā latviešu valodas dialektā tulkot Heli Lāksonenu?

 

Pirms sāku atdzejot Heli dzejoļus, ilgi domāju, kāda latviešu valodas dialekta un izloksnes iezīmes varētu ņemt par pamatu. Manuprāt, šim somu valodas dialektam vislabāk atbilst lībiskā dialekta iezīmes, tā Vidzemes lībiskā izloksne, ko lieto Igaunijas pierobežā ap Ainažiem un Salacgrīvu. Tur, tāpat kā dienvidrietumu somu valodas dialektā, pamatprincips ir vārdu īsums (īsie patskaņi zūd, garie patskaņi, divskaņi, patskaņu savienojumi ar -j tiek saīsināti vispirms vārda beigu zilbē, tomēr ietekmē arī iepriekšējo zilbi vai visu vārdu, ja tas ir īss; parasti zūd viens no blakus esošiem līdzskaņiem vai tie saskaņojas pēc balsīguma, līdzskaņi -k un -p pagarinās, ja pirms tiem zūd, piemēram, priedēkļa līdzskanis), galotņu zudums (zūd grūti izrunājami līdzskaņi -d, -j, -n, -p, -r, -v un īsie patskaņi galotnē), vīriešu dzimtes lietošana sieviešu dzimtes vietā (somu un igauņu valodā ir tikai viendzimtes vārdi), citu personu darbības vārdu formu aizstāšana ar trešās personas formu, piemēram: es iet, viņč iet, mēs iet, es ies, tu ies, viņč ies, mēs ies; tomēr biežāk tiek izmantota tagadnes forma arī pārējo laiku izteikšanai; divskanis -au tiek izrunāts kā -ou, piemēram: soul, pasoul, jou. Vārdu izruna mainās atkarībā no locījuma. Reizēm lietotais locījums neatbilst literārās valodas normām, piemēram: ģenitīva vietā tiek lietots akuzatīvs. Gan dzejas izlasei „kad gos smei”, gan arī bērnu grāmatai „Piec ait kalns” pievienoju nelielu vārdnīcu.

Atdzejojot Heli Lāksonenas dzejoļus, savā ziņā esmu radījis jaunu valodu. Iespējams, tas nebūtu noticis, ja dzīve mani nebūtu savedusi kopā ar autentisku izloksni runājošo Dukšu ģimeni no Vecsalacas „Pāvuliem”. Darba gaitā ik brīdi varēju pārliecināties, kā tad skan katra Heli dzejoļu rindiņa. Tomēr pierakstīt izloksnes īpatnības ir viens, bet pierakstīt dzejoli, lai tas būtu baudāms, pavisam kas cits. Atdzejot Heli dialektā rakstītos dzejoļus literārajā valodā nebūtu lielas jēgas, jo tad zustu ļoti būtiska nianse, ko rada pati valoda.

Ļoti precīzi šo niansi redz kritiķe Anda Baklāne recenzijā par Heli Lāksonenas grāmatu „kad gos smei”: „Valodas telpā, kur lingvistiskas kopienas vairs nevar pastāvēt nošķirti un neizbēgami vai nu saplūst ar citām, vai turpina attīstīties pastāvīgā mijietekmē, dialekts pēkšņi kļūst par stila elementu, „izteiksmes līdzekli” – par bēniņos necerēti atrastu relikvijas lādi, kuras saturs (kādu laiku?) bagātina un grezno pārmēru izpētīto standartvalodu.”

Dzejniece nekad nav gribējusi savus dzejoļus tulkot literārajā somu valodā. Bet tas nenozīmē, ka viņas dzejoļos dominē tikai savdabīgā valoda. Heli darbos redzams psiholoģiski precīzs konkrēta cilvēka sajūtu, attiecīga notikuma izsauktu pārdzīvojumu, kādas parādības, ikdienas dzīves tēlojums. Bieži dzejoļos sirreālais un reālais pastāv vienkopus, tos palīdz sapludināt labdabīgais humors, asprātība, bet galvenais – apbrīnojamā dzejnieces vitalitāte.

Heli Lāksonena Dzejoļi no bērnu grāmatas „Piec ait kalns”

 

Olimpiad

 

Alns slēpošana sacentas a pel.

Es stāvei un souc:

sa-

ra-

rou!

Skubinai abs!

Pa prekš slēpo alns,

ta palik uz viet,

tam garam pel aizlikas.

Bet pelem uznāc vaidzib,

uz sircmāiņ tas aizmetas.

Alns ar lidz finiš netik,

smieklos locijas un ķiķinai.

___________

Vārdniciņ

Olimpiad – olimpiāde, lielākās sporta sacensības pasaules mērogā

alns – alnis, dižākais Somijas un Latvijas mežu iemītnieks

a pel – ar peli

es stāvei un souc – es stāvēju un saucu

skubinai – skubināju, uzmundrināju, rosināju slēpot ātrāk

abs – abus, abus divus, divus

pa prekš – pa priekšu,

pirmais uz viet – uz vietas, turpat

aizlikas – aizlikās, paslēpoja garām, tika garām,

izvirzījās priekšā vaidzib – vajadzība, nepieciešamība, sagribējās uz tualeti

sircmāiņ – sirdsmājiņa, tualete, labierīcības, ateja, būdiņa lidz finiš – līdz finišam, līdz trases galam

ķiķinai – ķiķināja, klusu smējās

 

Vēstul ougstam kungam

 

Truss rakst vēstul pagastvečam:

„Klousas, kundziņ!

Man i trīs prasišans:

laps skola,

vilk internata,

lāčam kakla zvan.

Tas i vis!

 

Ata!

Truss no Trušciem.

 

P.S. Izņem gaļ no kāposttīteņem!”

________

Vārdniciņ

Vēstul – vēstule, agrāk rakstīja uz papīra, tagad telefonā vai datorā (e-pasts)

ougstam kungam – augstam kungam, varasvīram, valstsvīram, deputātam

truss – trusis, nejauc ar zaķi

pagastvečam – pagastvecim, pagasta vadītājam, priekšsēdētājam

klousas – klausies, paklau, ņem vērā, ieklausies

prasišans – prasīšanas, prasības, vēlēšanās, lūgumi

laps skola – lapsu skolā, sūtīt lapsu skolā

vilk internata – vilku internātā, iekārtot vilku internātā (kopmītnēs)

lāčam kakla zvan – lācim kaklā zvanu, iekārt lācim kaklā zvanu

gaļ no kāposttīteņem – gaļu no kāpostu tīteņiem

 

Recept

 

Slinkummaisam uznāc iedomslimib.

Lab, ka dakters bi tuvuma.

 

Dakters kasij pakous:

isskatas pec koul, bet var gadites, ka slinkumkait?

 

Slinkummaiss sabijas:

Nu i trak! Ko nu daris!

 

Dakters šo mierinai:

a ko i saslims, a to i jāarstejas.

Vispirms mier,

ta atvelc elp,

pec tam atputes un neaizmirst atlaistes!

 

Slinkum i jāarste a slinkum!

 

__________

Vārdniciņ

Iedomslimib – iedomu slimība, slimība, kuras nav, bet kuru iedomājas, hipohondrija

lab – labi

bi tuvuma – bija tuvumā, bija ātri sastopams

kasij pakous – kasīja pakausi, pie sevis domāja, sprieda, nevarēja saprast

pec koul – pēc kaulu (slimības)

var gadites – var gadīties, var būt, iespējams

slinkumkait – slinkuma kaite, slinkuma slimība, šajā gadījumā iedomu slimība

i trak – ir traki, satraucoši

ko nu daris – ko nu darīs, ko iesāks

a to i jāarstejas – ar to ir jāārstējas

atputes – atpūties

atlaistes – atlaisties

 

Piec ait kalns

 

Tas domac teu, kam venmer oukst!

 

Istelojas seu piec ait skout.

Aits silc sāns

teu pa kreis un teu pa lab,

no apakš un no oukš,

un vel i ven ait rezervei.

 

Ne apakšbikss, ne ousain –

nekas tik lab teu nesasildis

kā piec ait kalns.

 

___________

Vārdniciņ

Piec ait kalns – piecu aitu kalns, kalns no piecām aitām tas domac teu,

kam venmer oukst – tas domāts tev, kam vienmēr ir auksti, kam mūždien salst

istelojas seu – iztēlojies sevi, iedomājies

ait skout – aitu skautu, aitu ieskautu, aitas tev visapkārt

silc sāns – silts sāns

teu pa kreis, pa lab – tev pa kreisi, pa labi, no tevis pa kreisi, pa labi

no oukš – no augšas vel i ven ait – vēl ir viena aita

ne apakšbikss, ne ousain – ne apakšbikses, ne ausaine (ziemas cepure ar ausīm)

nekas tik lab teu nesasildis – nekas tik labi tevi nesasildīs

 

Plix X

 

Kas i Y un kas i X –

tas šim tīrais nex.

Kas i brex un kas i plext –

tas i ar tik nex.

 

Viņč i zveinex,

kur i Ķurmrax!

 

Ja laps i laix,

no laips šis jūra lex

un dikten brex,

 

uz mirkl gaisa palix plix

X.

 

________________

Vārdniciņ

Plix X – pliks ikss

kas i Y un kas i X – kas ir igreks un kas ir ikss (domā par matemātiku!)

nex – nieks

kas i brex un kas i plext – kas ir breksis jeb plaudis un kas ir plekste jeb bute

tas i ar tik nex – tas ir arī tikai nieks

viņč i zveinex – viņš ir zvejnieks

kur i Ķurmrax – kur ir Ķurmrags (Rīgas jūras līcī starp Vitrupi un Tūju)

laps i laix – labs ir laiks, ir labi laika apstākļi, ir silts

no laips šis jūra lex – no laipas šis jūrā lēks

dikten brex – dikteni brēks, dikti brēks, skaļi brēks

uz mirkl gaisa palix plix – uz mirkli gaisā paliks pliks

X – ikss

 

Jaunie atdzejojumi no dažādām Heli Lāksonenas grāmatām

 

Es grib par mimmit

 

Atnaks vel tāc rīc,

ka bez zvan pamodises īsta laika,

uzvaris kapij un a vec Erenpreis brauks uz pilset.

Es i jou pe durim, kad kleitbods

pārdevei iet uz darb un man ielaiž ekša,

palidz isskatit tos vislielakos,

visrozakos bumberens,

pavasar Goujs ups ūdens brūnum kompreszeķs,

un angorvills ceļsilditais,

blaks bode nopērk vel bēškrās tupels

un plašč paps pelek.

 

Es smaržo pec ekalipt,

uz aizmugursbeņķ aizņem doudz rūms,

smaid ka tāc krancs,

bet vis noliedz.

Sak: es neatceras,

es nejoudai

ne tagad, ne uz prekš,

kā to i rads darit.

 

Es netaisas vesel mūžib gaidit.

 

Nāv, vec mait

 

Klou, nāv, tu i lupat!

Teu i viegl lūret no kakt,

uzrastes tieš tad, kad to vismazak gaid.

Tu aizrou projam visdārgak vīr,

vislabak siev, bērn a visgludak pier,

vismīļak mimmit, aizgada prom, ka nevens neman,

appakaļ neskatas, neatgrežas noziegumveta,

nobēg kāds mājs ala, kas smird pec puvuš karpeļ,

tur nou dzirdam neven virszems skaņ.

 

Kaunes a!

 

Ja tu i godigs, ta parādas,

addo appakaļ tos viss laba paskata,

pac personisk palūdz mums pedošan

un turpmako mūž atmaksa vis lidz pēdigam grasim.

 

Fein skuķ traļivaļi

 

Īsteniba es nou nūģs.

 

Man i lab paciņtēj,

man iet pe dūš vis ēdmaņ.

Vens pac guļ divvetiga gulta,

man i lab ousain un no mimmiš lienec kombine.

Es negrib uz ārzemem – a Kuivižem i gan!

 

Bet

vens i droš:

Tu, _ _ _ _ _ _ _ _ _ _, (Pievieno vārdu. Ar dzēšamu zīmuli!)

i man ven venigs.

 

Matiss, mašinist puik

 

Tu i ciet kā stacijskas,

kā guļamvagon durs pa nakt,

kā matrošk, ko nevar dabut vaļa.

Man tas patais bēdig,

es zin –

teu pa ekš lido toureņ a vasars spārnem,

pe teus priecajas pat manteļpakaram,

teu ekša i arven mazak un mazak kok tant,

un pašam mazakam ekša i

mēness a spož gaism.

 

Vai i kas smukaks dabujams,

ja tu nesadouz to gabalos?

 

Trakas diens

 

Tas i man!

Vena un tai paša vīreti ekša i

Tiks un Taks, Rasputins un

Pēters I,

Riekstsiržkods.

 

Plecsoma tam i karšgrāmat,

kur i viss zems,

un noteikum i tād, ka man i jāved uz visam zemem,

pat uz bāk,

bet tur par sarg nou ko palikt.

Viņč man vedis prom

vai atstas bāka? Par to nevar būt ne runs.

 

Vair nou ko bītes, lai nāk lācs

vai couruļmaiņ māja.

Viņč i kā bruņnek krūc,

vel neizcirst bērzbirstal,

ko redz pa bēniņlog,

viņč i zem trīs mell strazd aizsardzib.

 

Uz mugur šim i cen.

Jēziņ saldais, cik šis i dārks!

Man viņč i jādabu!

 

Kopa a mež

 

Rok i atmirs, kou kas guļ uz to.

Ķisens tik ciec, es zin, i mājas.

Nejouda acs dabut vaļa.

Gugle iegugle vārd

un mekle vakardens atmiņs.

I klus, es dzird, ka bit putekļs sūc.

Nāsis lien sveķsmarž un sūns.

Paver acs un redz, ka zem gult

klumbura pārs āpš, starp kājpirkstem tem papards.

Vels a āra, man blaks guļ mešš!

 

Guļ kā mass bērs uz vēder,

deķs zeme, pilnig pliks, smuks un aizmidzs,

un tik smaks, ka es nejouda

rok pakustinat.

Kad mešš i iegais duša, izdzērs souv rīt tēj,

trīs reizs man iztincinais, atstāis sou adres

un vīles izgāis louka pa durim,

es svinig sit seu pe krūt:

 

 

A to dzeršan i jābeidz,

jāaizšui dekolte ciet,

un a vīret a brūnam acem nemūžam vair kopa

es nenaks māja no krog.

 

Dvēsels perš

 

Vilcena ņēm

dius biļets,

es gribei, lai dvēselem i sou viet.

 

Vai jūs i satikuš man dvēsel?

Tas i maķenit līks

louk gurķic,

tam i tīrs prekšouc un gaišš smaic,

acs tas i uzperveis tumša mašina

pec atmiņs un a pirkstem bakstidams.

 

Mums abem i puķpoc uz vagon log,

brouc darišanas uz Soulkrastem,

a jokem adbild, kad nosouc peturs.

 

A dvēsel man nekad nou garlaicig,

reizem gan uznak šousms,

ari skumjs un mulsums,

tik ne garlaicib.

 

Ja būt dvēsels teikšan –

katram ronim būt pidžam,

katram tēvam bērs.

 

21.11

 

Sirc i smaks kā lielveikal jumc novembri.

Sērs i issludinacs uz trim denam,

uz zems deg asinssarkans svecs,

dzejs vakaram krusc pār: accelc.

 

Ak, Latvij mazo,

Lai teu nakc i kā den,

lai vair nemūžam nevaidzet špick uzrout,

lākturišs nest

uz mežkapem,

uz ceļmalam,

uz jūrs krast,

uz veikal drupam!

 

Vai tu i redzeis, kā debes krīt leja,

vai i redzeis, kā tērouc, betons, griestlamp,

šokolāds oliņs, lūpkrās,

māts koul un minerālūdens pudels mētajas pa grīd?

 

Šitas zem i pierads sērot,

tam augšama atvilkns lādite

i jou sagatavot meln bant.

 

Treša sēr dena

apsnig ogļ ost.

Bērn tulit pat taisij sniegpiks,

vīr būvei tik talak,

smējas pa rupjem jokem

būvplaci.

 

Man garam paskrei skols puiks,

vens a priecigam acem uzsouc:

„Forša cepure!”

Smuk mic!

 

Kad bērs runa latvisk,

i tāpat kā oukscs roks ielikt

silta meda.

 

Atdzejojis Guntars Godiņš

 

Publikāciju finansiāli atbalsta Somijas vēstniecība Latvijā